Kad raža novākta, vakari kļūst garāki un daba pamazām iegrimst klusumā, latviešu tradicionālajā kultūrā sākās īpašs periods — veļu laiks.
Tas bija laiks, kad pieminēja mirušos senčus, gatavoja viņiem mielastu, sauca vārdos un ievēroja īpašas paražas. Dažādos Latvijas novados šo laiku sauca atšķirīgi: Dieva dienas, dievaines, zemlikas, iļģu laiks, garu laiks, ķauķu laiks, pauru laiks…
Mūsu jaunajā karuselī stāstām:
kad sākās veļu laiks un kāpēc tā robežas dažādos novados atšķīrās;
ko gatavoja veļiem un kur atstāja mielastu;
kā senčus aicināja un pēc tam simboliski pavadīja;
kāpēc vienai tradīcijai bija tik daudz reģionālu nosaukumu;
ko par šīm paražām stāsta vēsturiskie un folkloras pieraksti;
kā senču piemiņas tradīcijas sastopamas arī citās pasaules kultūrās.
Veļu laiks nav tikai stāsts par seniem ticējumiem. Tas ir arī stāsts par atmiņu, dzimtu un vēlmi neaizmirst cilvēkus, kuri bija pirms mums.
Dažreiz pietiek ar vienu vecu fotogrāfiju, vienu ģimenes recepti vai vienu senča vārdu, lai atvērtos vesels stāsts.
Mūsu misija: pajautā vecākajiem ģimenē par kādu cilvēku, kuru pats nepazini. Pieraksti viņa vārdu, vietu, kur viņš dzīvoja, kādu atmiņu vai ģimenes stāstu.
Atmiņa arī ir tilts starp paaudzēm.
Kādu savas ģimenes stāstu Tu vēlētos saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm?
Projekts “Mana kultūra – mans tilts uz pasauli”
Šo publikāciju līdzfinansēja Eiropas Savienība. Par tās saturu atbild tikai biedrība ERFOLG, un tas ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības viedokli.
@BiedribaLAPAS
