1939. gada 23. augustā nacistiskā Vācija un Padomju Savienība parakstīja Molotova–Ribentropa paktu.
Pēc dažām nedēļām sākās Otrais pasaules karš, bet jau rudenī tūkstošiem vācbaltiešu Latvijā nonāca izvēles priekšā:
PALIKT VAI AIZBRAUKT?
Vācbaltieši jeb Deutschbalten šeit nebija dzīvojuši dažus gadus vai dažas desmitgades.
Viņu ģimenes Baltijā bija dzīvojušas gadsimtiem.
Te bija mājas.
Baznīcas.
Skolas.
Muižas.
Senču kapi.
Un atmiņas par vairākām paaudzēm.
Taču 1939. gada rudenī parādījās cits vārds:
UMSIEDLUNG — PĀRVIETOŠANA / IZCEĻOŠANA
Un propagandas sauklis:
“HEIM INS REICH” — “MĀJUP UZ REIHU”
Bet kur īsti ir “mājup”, ja tava ģimene gadsimtiem dzīvojusi Latvijā?
Tieši šis jautājums ir mūsu jaunā karuseļa centrā.
Mēs nerunājam tikai par datumiem un līgumiem.
Mēs runājam par cilvēkiem.
Par ģimenēm, kurās viens aizbrauca, bet otrs palika.
Par tiem, kuri domāja, ka aizbrauc uz visiem laikiem.
Par tiem, kuri izvēlējās palikt, bet vēlāk tik un tā tika izrauti no savām mājām.
Un arī par vienas konkrētas ģimenes stāstu.
1939. gada 21. novembrī no Krāslavas aizbrauca Vilhelms un Anna Jesse kopā ar diviem jaunākajiem bērniem.
Taču trīs pieaugušie bērni palika Latvijā.
Viena ģimene.
Viens uzvārds.
Vienas saknes.
Bet divi ceļi.
Un te vēsture kļūst ļoti personiska.
Jo jauktajās ģimenēs vienā mājā varēja sastapties vācu, poļu, latviešu un lietuviešu saknes, dažādas valodas un dažādas piederības sajūtas.
Vai cilvēkam vispār ir iespējams izvēlēties tikai vienu savas ģimenes daļu?
Un vai palikt vienmēr nozīmē palikt mājās?
Evalds Jesse izvēlējās neaizbraukt uz Vāciju.
Taču vēlāk padomju vara viņa dzīvi mainīja citādi: viņš nonāca tā sauktajā “darba armijā”, ģimene piedzīvoja izsūtījumu uz Sibīriju, un Latvijā daļa ģimenes varēja atgriezties tikai 1956. gadā.
Tāpēc šis stāsts nav par “pareizo” vai “nepareizo” izvēli.
Tas ir par to, cik sarežģīta var kļūt izvēle, kad to nosaka karš, propaganda, bailes, politika un ģimenes saites.
Šķir karuseli un iepazīsti vācbaltiešu stāstu no 700 gadu klātbūtnes Baltijā līdz 1939. gada izceļošanai un vēlākai atgriešanās atmiņai.
Un beigās uzdod sev vienu jautājumu:
KUR PATIESĪBĀ IR DZIMTENE?
Valodā?
Pilsonībā?
Dzimšanas vietā?
Ģimenes atmiņās?
Vai vietā, uz kuru cilvēks turpina atgriezties pat pēc vairākām paaudzēm?
Kas, jūsuprāt, padara kādu vietu par dzimteni?
Projekts “Mana kultūra – mans tilts uz pasauli”
Šo publikāciju līdzfinansēja Eiropas Savienība. Par tās saturu atbild tikai biedrība ERFOLG, un tas ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības viedokli.
@BiedribaLAPAS
