2015. gada 12. augustā biedrības ERFOLG grāmatu skapim Daugavpilī apritēja 11 gadi.
Šajā laikā bijusī telefona būdiņa ir pārtapusi par nelielu publisku telpu, kur grāmatas ceļo no rokas rokā, satiekas dažāda vecuma, kultūru un valodu cilvēki, bet lietām tiek dota iespēja nodzīvot nevis vienu, bet vairākas dzīves.
Šeit nav lasītāju karšu, kases un grāmatu nodošanas termiņu. Ir grāmatas, cilvēki un uzticēšanās.
Taču aiz šīs vienkāršās idejas slēpjas daudz plašāki jautājumi: atbildīgs patēriņš, resursu atkārtota izmantošana, zināšanu pieejamība, sociālā nevienlīdzība, solidaritāte un vietējās kopienas līdzdalība.
Tieši tādēļ grāmatu skapja stāsts ir kļuvis par daļu no projekta “Mana kultūra – mans tilts uz pasauli”. Tas parāda, ka globālus procesus var ieraudzīt burtiski tepat kaimiņu ielā un ka ikviena cilvēka ikdienas izvēles var ietekmēt sabiedrību.
Par to, kā Vācijā radusies ideja kļuva par Daugavpils tradīciju un kāpēc grāmatu skapi var uzskatīt par mazu sabiedrības modeli, mēs sarunājāmies ar biedrības ERFOLG vadītāju Olgu Jesse.
— Olga, ERFOLG grāmatu skapim jau ir 11 gadi. Vai atceraties, kā viss sākās?
— Protams. Ideja nāca no Vācijas. Tur publiskos grāmatu skapjus var sastapt visdažādākajās vietās — ielās, laukumos, pie veikaliem. Cilvēks atnes grāmatu, kas viņam vairs nav vajadzīga, atstāj to citam un pats var paņemt to, kas viņu ieinteresē.
Man ļoti iepatikās pati filozofija: neizmest, nekrāt, bet dalīties.
Mēs nolēmām pamēģināt šo tradīciju pārnest uz Daugavpili. Tā vecā telefona būdiņa ieguva otro dzīvi un 2015. gada 12. augustā kļuva par mūsu publisko grāmatu skapi.
Sanāca gandrīz ideāls atkārtotas izmantošanas stāsts: priekšmets, kas tehnoloģiski jau bija zaudējis savu sākotnējo funkciju, netika izmests vai aizmirsts, bet ieguva pilnīgi jaunu sabiedrisku nozīmi.
Kādreiz no šīs būdiņas cilvēki zvanīja cits citam. Tagad viņi caur to arī savā ziņā sazinās — tikai ar grāmatu palīdzību.
— Tātad tā ir vācu tradīcija, ko jūs pielāgojāt Daugavpilij?
— Tieši tā. Un, manuprāt, tas ir lielisks piemērs tam, kā darbojas kultūras apmaiņa.
Mēs bieži domājam par kultūru vispirms kā par nacionālo virtuvi, mūziku, valodu, tradicionālajiem tērpiem vai svētkiem. Taču kultūra ir arī sabiedrības ieradumi, cilvēku savstarpējās mijiedarbības veidi, attieksme pret lietām un apkārtējiem cilvēkiem.
Var ieraudzīt labu ideju citā valstī, atvest to mājās un pielāgot savai videi.
Tāpēc projekta “Mana kultūra – mans tilts uz pasauli” kontekstā grāmatu skapja stāsts ir ļoti simbolisks.
Ideja ceļoja no vienas valsts uz otru un pēc tam kļuva par daļu no mūsu pilsētas dzīves.
Manuprāt, tas arī ir īsts kultūras tilts: ne tikai iepazīties ar citas valsts tradīciju, bet saprast tās būtību, paņemt no tās vērtīgo un uz tās pamata radīt kaut ko savu.
— Bet kāds sakars parastam skapim ar bezmaksas grāmatām ir ar globālām problēmām?
— Vistiešākais.
Paskatieties uz pašu principu, kā tas darbojas. Vienam cilvēkam ir resurss, kas viņam vairs nav vajadzīgs. Citam šis resurss ir nepieciešams. Tā vietā, lai lietu izmestu vai pirktu jaunu, cilvēki dalās.
Ļoti mazā mērogā šeit vienlaikus darbojas atbildīga patēriņa, resursu atkārtotas izmantošanas, zināšanu pieejamības un sabiedriskās solidaritātes principi.
Protams, mēs neizglābsim planētu ar vienu tālāk nodotu grāmatu.
Taču mēs varam veidot ieradumu sev uzdot vienkāršus jautājumus:
Vai man tiešām ir jāpērk kaut kas jauns?
Varbūt tas, kas vairs nav vajadzīgs man, noderēs citam?
Ko es varu nevis izmest, bet nodot tālāk?
Vai es varu dalīties ar to, kā man ir pietiekami?
Man šķiet, ka tieši no šādām mazām ikdienas izvēlēm pakāpeniski veidojas lielas pārmaiņas sabiedrībā.
— Tātad grāmatu skapi var uzskatīt arī par apmaiņas ekonomikas piemēru?
— Protams. Turklāt, iespējams, par visvienkāršāko ekonomikas modeli, kurā nauda vispār nav vajadzīga.
Šeit darbojas cita valūta — uzticēšanās.
Neviens neprasa pasi. Nav bibliotēkas kartes. Nav kases. Neviens nepārbauda, vai cilvēks ir atnesis vienu grāmatu, pirms paņem citu.
Tu vienkārši atver skapi un paņem grāmatu.
Tieši tāpēc es reizēm domāju, ka mūsu grāmatu skapis ir mazs sociāls eksperiments, kas ilgst jau 11 gadus.
Tas uzdod ļoti vienkāršu, bet būtisku jautājumu: vai cilvēki spēj atbildīgi izmantot kopīgu resursu, ja neviens viņus nekontrolē ik minūti?
Un 11 gadi rāda, ka vairumā gadījumu — jā, spēj.
Man šķiet, tas ir ļoti svarīgs sabiedrības mācību stāsts.
— Vienpadsmit gadu laikā skapim droši vien ir izveidojušās arī savas tradīcijas?
— Un vēl kādas!
Mums ir cilvēki, kurus jokojot saucam par “grāmatu skapja sargiem”.
Daži nāk gandrīz katru dienu. Turklāt pēc dažiem apmeklētājiem tiešām varētu regulēt pulksteni: ap astoņiem no rīta cilvēks jau ir pie skapja, sakārto grāmatas, saliek tās vietās un paskatās, vai viss ir kārtībā.
Ja grāmatu skapim būtu pase, dažiem mūsu lasītājiem tajā jau sen būtu zīmogs par pastāvīgo uzturēšanos. (Smejas.)
Taču visvairāk aizkustina kas cits: cilvēki to dara nevis tāpēc, ka ERFOLG viņiem būtu lūdzis pieskatīt skapi.
Tā ir viņu pašu iniciatīva.
Tas nozīmē, ka šī vieta viņiem patiešām kļuvusi par savējo.
— Tātad projekts faktiski sācis piederēt pašai kopienai?
— Tieši tas man šķiet pats vērtīgākais.
Var uzstādīt skapi. Var ierīkot plauktus. Var uzrakstīt skaistu izkārtni un sarīkot svinīgu atklāšanu.
Taču ar administratīvu lēmumu nevar radīt tradīciju.
Tradīcija rodas tad, kad cilvēki paši sāk just:
“Tas ir arī mans.”
Kāds sakārto grāmatas.
Kāds atnes veselu kasti ar literatūru.
Kāds atstāj paša darinātas grāmatzīmes.
Kāds pieraksta filozofisku citātu vai nelielu vēstījumu nākamajam lasītājam.
Bet kāds vienkārši paņem grāmatu, izlasa to un vēlāk atnes citu.
Katrs šāds mazs solis palīdz visai sistēmai turpināt pastāvēt.
— Runā, ka pastāvīgo apmeklētāju vidū ir pat taksometru vadītāji?
— Jā! Tas ir pavisam atsevišķs stāsts. (Smejas.)
Taksometru vadītāji patiešām regulāri piebrauc, lai paskatītos, kas skapī parādījies jauns. Viņi paņem grāmatas lasīšanai pauzēs starp pasūtījumiem.
Man ļoti patīk pati aina: piebrauc taksometrs, vadītājs izkāpj, pienāk pie skapja, izvēlas grāmatu un dodas tālāk.
Tāda savdabīga grāmatu uzpildes stacija.
Tikai degvielas vietā — literatūra.
Un tas vēlreiz parāda, ka lasīšanai nav obligāti jānotiek tikai bibliotēkā, skolā vai mājās. Grāmata cilvēku var sastapt jebkur.
— Kas šo gadu laikā ir bijis visnegaidītākais?
— Droši vien tas, cik patstāvīgu dzīvi skapis sāka dzīvot.
Mēs veidojām vietu grāmatu apmaiņai, bet pamazām redzējām, ka cilvēki paši sāk papildināt ideju ar kaut ko savu.
Dažreiz skapī atradām pašu darinātas grāmatzīmes, zīmītes, filozofiskus citātus, nelielus vēstījumus nākamajam lasītājam.
Ir bijušas arī ļoti senas grāmatas.
Reiz pie mums nonāca 1887. gadā izdota grāmata.
Un šādos brīžos īpaši jūtams, ka grāmata nav tikai priekšmets.
Kāds to reiz nopirka. Kāds turēja rokās. Lasīja. Iespējams, veica piezīmes. Glabāja to gadu desmitiem. Nodeva bērniem vai mazbērniem.
Un tad šī grāmata nonāca mūsu skapī un turpināja savu ceļojumu.
Sanāk, ka mēs nododam cits citam ne tikai papīru un tekstu. Dažreiz mēs nododam tālāk arī mazu vēstures daļiņu.
— Projektā daudz tiek runāts par nevienlīdzību. Vai grāmatu skapis ir saistīts arī ar šo tēmu?
— Protams.
Mēs dzīvojam pasaulē, kurā piekļuve resursiem ir sadalīta ļoti nevienlīdzīgi. Arī piekļuve zināšanām ne vienmēr visiem ir vienāda.
Grāmatas maksā naudu.
Vienai ģimenei nopirkt bērnam vairākas jaunas grāmatas ir ikdienišķs pirkums. Citai ģimenei tie jau ir ievērojami izdevumi.
Bet pie grāmatu skapja neviens nejautā par taviem ienākumiem, profesiju, vecumu vai sociālo stāvokli.
Gribi lasīt — paņem grāmatu.
Man tas ir ļoti svarīgs princips: zināšanām jābūt pēc iespējas pieejamākām.
Protams, viens grāmatu skapis neatrisinās sociālās nevienlīdzības problēmu. Taču tas parāda ļoti vienkāršu rīcības modeli, kas var kaut nedaudz mazināt nevienlīdzību:
ja man ir vairāk, nekā man pašlaik vajag, es varu dalīties.
Un tas attiecas ne tikai uz grāmatām.
— Šo gadu laikā skapis tiešām ir pārstājis būt tikai grāmatu skapis?
— Jā. Un tas notika pilnīgi dabiski.
Cilvēki sāka atstāt rotaļlietas, apģērbu un citas noderīgas lietas.
No vienas puses, mēs bijām izveidojuši grāmatu skapi. No otras puses, pati dzīve pakāpeniski paplašināja tā funkciju.
Izveidojās neliels apmaiņas punkts.
Un te atkal parādās atbildīga patēriņa tēma.
Mēs esam pieraduši pie ļoti ātra cikla: nopirkt — izmantot — izmest — nopirkt jaunu.
Taču milzīgs daudzums lietu tiek izmests nevis tāpēc, ka tās vairs nav derīgas, bet vienkārši tādēļ, ka konkrētam cilvēkam tās vairs nav vajadzīgas.
Citai personai tā pati lieta var izrādīties ļoti noderīga.
Tāpēc mūsu skapja filozofija pakāpeniski kļuva plašāka:
neizmet to, kas vēl var kalpot. Dod lietai iespēju turpināt savu stāstu.
— Vai jums pašai ir kāda personiska, varbūt pat nedaudz filozofiska attieksme pret šo vietu?
— Ir gan.
Es vispār ticu, ka reizēm cilvēks nepieciešamās norādes saņem ļoti negaidītos veidos.
Kādam tās atnāk sarunās ar cilvēkiem, citam — nejaušos notikumos, vēl kādam — caur kaut ko, ko viņš pēkšņi ierauga uz ielas.
Bet pie manis atbildes ļoti bieži atnāk caur grāmatām.
Dažkārt domā par kādu jautājumu, pienāc pie skapja — un pēkšņi ieraugi grāmatas nosaukumu, frāzi vai citātu, kas pārsteidzoši sakrīt ar tavām domām.
To var saukt par sakritību.
Var saukt par Visuma zīmi.
Man patīk otrais variants. (Smaida.)
— Tad sanāk, ka skapis ne tikai “izsniedz” grāmatas, bet dažreiz arī “izsniedz atbildes”?
— Tieši tā.
Turklāt bez bibliotekāra, psihologa un iepriekšēja pieraksta. (Smejas.)
Dažkārt īstā grāmata tiešām pati atrod cilvēku.
Varbūt tāpēc man patīk frāze:
“Atvēri skapi — atvēri domu.”
— Ja paskatāmies uz šiem 11 gadiem plašāk, ko grāmatu skapis var iemācīt jauniešiem?
— Es gribētu, lai jaunieši ieraudzītu vienu ļoti vienkāršu lietu: globālām pārmaiņām nav obligāti jāsākas kaut kur tālu no mums.
Mēs runājam par ilgtspējīgu attīstību, klimatu, nevienlīdzību, migrāciju, atbildīgu patēriņu, globālo taisnīgumu — un dažkārt šīs tēmas šķiet tik milzīgas, ka parastam cilvēkam ir grūti saprast, kāds tam visam sakars ar viņu personīgi.
Šķiet: ko gan var mainīt viens cilvēks?
Bet tad parādās mazs grāmatu skapis.
Viens cilvēks atnes grāmatu.
Otrs to izlasa.
Trešais atved šurp bērnu.
Ceturtais sakārto plauktus.
Piektais tā vietā, lai izmestu labu lietu, nodod to kādam citam.
Sestais pastāsta par šo ideju draugiem.
Un pakāpeniski rodas kopiena.
Manuprāt, tieši šeit slēpjas viena no svarīgākajām globālās izglītības idejām: ieraudzīt saikni starp savu ikdienas izvēli un to, kāda kļūst sabiedrība mums apkārt.
Tas ļoti labi sasaucas ar GEAR UP! pieeju, kas vērsta uz globālo pilsonisko izglītību, jauniešu līdzdalību, solidaritāti un individuālām un kolektīvām pārmaiņām ceļā uz ilgtspējīgāku un taisnīgāku pasauli.
— Tātad grāmatu skapis tiešām ir maza sabiedrības modeļa versija?
— Man šķiet, ka jā.
Šeit ļoti labi var redzēt, kā darbojas sabiedrība, ja cilvēkiem dod brīvību un vienlaikus uztic atbildību.
Kāds tikai paņem.
Kāds tikai atnes.
Kāds dara gan vienu, gan otru.
Kāds rūpējas par kārtību, lai gan neviens viņam to nav lūdzis.
Kāds atstāj kaut ko pilnīgi nepazīstamam cilvēkam, kuru, visticamāk, nekad nesatiks.
Un tas viss pastāv bez sarežģītas kontroles sistēmas.
Varbūt arī laba sabiedrība sākas tieši ar to — ar izpratni, ka līdzās mums ir citi cilvēki un mūsu rīcībai ir nozīme ne tikai mums pašiem.
— Un pēdējais jautājums. Ko jūs novēlētu grāmatu skapim nākamajiem 11 gadiem?
— Lai tas nekad nekļūtu tikai par mēbeli.
Lai grāmatas pazūd no tā plauktiem — tā patiesībā ir laba zīme. Tas nozīmē, ka tās lasa.
Lai parādās jaunas grāmatas, jaunas valodas, jauni lasītāji un jauni stāsti.
Lai kāds pilnīgi nejauši atrod šeit grāmatu, kas liek viņam aizdomāties.
Lai bērns paņem savu pirmo patiesi interesanto grāmatu.
Lai kāds atnes grāmatu, kas daudzus gadus bez vajadzības stāvējusi mājās, un tā atrod jaunu lasītāju.
Un pats svarīgākais — lai saglabājas uzticēšanās.
Jo grāmatu skapis pastāv nevis pateicoties kokam, stiklam vai plauktiem.
Tas pastāv, pateicoties cilvēkiem, kuri joprojām ir gatavi dalīties cits ar citu.
Un, ja viena maza bijusī telefona būdiņa jau 11 gadus spēj apvienot pilnīgi atšķirīgus cilvēkus, iespējams, mums visiem ir daudz vairāk kopīga, nekā reizēm šķiet.
No vietējas rīcības līdz globālai domāšanai
ERFOLG grāmatu skapja stāsts parāda, ka globālās tēmas nav obligāti jāmeklē tālu.
Atkārtota izmantošana izmešanas vietā. Lietas stāstam nav obligāti jābeidzas brīdī, kad tā vairs nav vajadzīga pirmajam īpašniekam.
Zināšanu pieejamība barjeru vietā. Iespējai lasīt nevajadzētu būt atkarīgai tikai no spējas iegādāties jaunas grāmatas.
Dalīšanās uzkrāšanas vietā. Tas, kas šodien nav vajadzīgs vienam cilvēkam, rīt var būt ļoti vērtīgs citam.
Kultūras apmaiņa izolācijas vietā. Vācijā ieraudzīta ideja ir kļuvusi par daļu no Daugavpils pilsētvides un ikdienas.
Uzticēšanās pastāvīgas kontroles vietā. Kopīga telpa pastāv tāpēc, ka cilvēki brīvprātīgi uzņemas atbildību par to.
Līdzdalība vienaldzības vietā. Lielas pārmaiņas veidojas no daudzu cilvēku maziem darbiem.
Un, iespējams, galvenais šī stāsta jautājums ir pavisam vienkāršs:
Kas ir tas, ar ko jūs jau šodien varētu dalīties ar kādu citu?
Varbūt tā ir grāmata.
Varbūt lieta, kuru jūs vairs neizmantojat.
Varbūt zināšanas, ideja vai dažas minūtes sava laika.
Jo dažkārt ceļš uz ilgtspējīgāku un taisnīgāku pasauli sākas ar pavisam vienkāršu rīcību — neļaut noderīgajam palikt neizmantotam, bet nodot to tālāk.
Materiāls sagatavots projekta “Mana kultūra – mans tilts uz pasauli” ietvaros.
Šī publikācija ir līdzfinansēta ar Eiropas Savienības atbalstu. Par publikācijas saturu atbild biedrība “ERFOLG”, un tas ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības viedokli.
