*”Lai viņu vārdi mūžam dzīvo,
Kā gaisma, kas mūs vienot spēj…”*
Ir dienas, kad laiks it kā apstājas un pagātne ar nākotni satiekas vienā punktā.
Tieši tā notika 2026. gada 13. jūnijā pašā Rīgas sirdī — Rīgas Latviešu biedrības nama majestātiskajā Zelta zālē. Tur, kur klusums dažkārt runā skaļāk par jebkuriem vārdiem, norisinājās piemiņas konference «Aizvestajiem».
Šī diena, ko organizēja fonds «Sibīrijas bērni», kas jau ceturtdaļgadsimtu rūpīgi apkopo un glabā personīgās deportāciju liecības, bija piepildīta ar asarām, atmiņām un… neticamu cerību. Zālē skanēja to cilvēku balsis, kuri izdzīvoja aukstajā Sibīrijā, būdami bērni, un to, kuri tur piedzima.
Latvijas Republikas ārlietu ministre savā uzrunā uzsvēra, ka laikā, kad Eiropā plosās karš, vēsturiskā atmiņa ir mūsu spēcīgākais vairogs un drošības garants.
«Tas taču par manu vectētiņu!»
Tomēr par emocionālāko un aizkustinošāko brīdi kļuva jauno autoru apbalvošana — bērnu, kuri spēja izlaist svešu sāpi caur savu mazo, bet tik jūtīgo sirdi.
Starp simtiem darbu no visas Latvijas vecuma grupā no 7 līdz 10 gadiem izskanēja Daugavpils Zinātņu vidusskolas pirmklasnieka Lukas Jesses vārds. Viņa stāsts «Tas taču par manu vectētiņu!» vienbalsīgi tika atzīts par vispatiesāko un aizkustinošāko.
Luka rakstīja par savu mīļoto vectēvu Georgiju. Par to, kā viņš audzē visgaršīgākos tomātus. Par to, kā vectēvs mazdēlam stāstīja par Sibīriju, no kuras dzimtenē varēja atgriezties tikai četrpadsmit gadu vecumā. Par to, kā reiz viņi kopā devās uz Koknesi, uz Likteņdārzu, lai iestādītu kokus to cilvēku piemiņai, kuri tā arī neatgriezās mājās.
Brīdis, ko nav iespējams aizmirst
Mazais Luka aprakstīja brīdi, no kura sirds sažņaudzas.
Likteņdārzā vectēvs viņu pieveda pie piemiņas akmens, uz kura bija iegravēti vārdi:
«Māte, tu man dāvāji dzīvību divreiz. Kad es piedzimu un kad es nenomiru no bada.»
«Tas taču par manu vectētiņu! — toreiz saprata astoņgadīgais zēns. — Es ieraudzīju vectēvam uz vaigiem asaras. Un cieši viņu apskāvu, lai tās pēc iespējas ātrāk aizbēgtu…»
Apbalvojums no Prezidenta un rakstnieka rokām
Par šo dziļi aizkustinošo patiesumu Luka Jesse saņēma speciālbalvu no pazīstamā rakstnieka Kaspara Pūces.
Taču ar to brīnumi mazajam autoram nebeidzās.
Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs savā uzrunā īpaši izcēla Lukas darbu. Prezidents uzdāvināja zēnam piemiņas veltes — īpašu pildspalvu un skaistu piezīmju grāmatu.
Šī dāvana kļuva par simbolu tam, ka Jesses dzimtas stāsts turpināsies. Prezidenta atzinība Luku iedvesmoja tik ļoti, ka viņš šajās tīrajās lapās jau raksta savus jaunos sacerējumus.
Ne tikai vārdi, bet arī krāsas
Kamēr Luka ar savu stāstu iekaroja žūrijas sirdis, citas aktīvās Daugavpils biedrības «ERFOLG» dalībnieces — Angela Jesse un Viktorija Boņina — savas emocijas izteica krāsās.
Viņu mākslas darbi, kuros Likteņdārzs attēlots kā pagātnes, tagadnes un nākotnes satikšanās vieta, arī tika augstu novērtēti.
Biedrības «ERFOLG» delegācija ar savu dalību šajā nozīmīgajā pasākumā vēlreiz atgādināja Latvijai: atmiņa dzīvo tik ilgi, kamēr par to runā un to glabā mūsu bērni.
Lai klusums ziedu vietā runā,
Lai svece logā liesmu dedz.
Par tiem, kas trimdā mūžu beidza,
Par tiem, ko Latvijā vēl redz.
