Vai zinājāt, ka vārds Strudel tulkojumā no vācu valodas nozīmē „virpulis”, „mutulis” vai „atvars”? Šis nosaukums ir vienkārši nevainojams, lai aprakstītu leģendāro desertu: plāna, teju caurspīdīga, ar rokām izstiepta mīkla, kas apvijas ap sulīgu pildījumu, ievelkot mūs īstā gastronomiskā virpulī!
Štrūdeli ierasts uzskatīt par austriešu un vācu virtuves klasiku un vizītkarti, taču tās ceļš līdz mūsu galdiem ir pilns pārsteidzošu ģeogrāfisko atklājumu. Šis kulinārijas šedevrs ir dzimis Austrumos kā turku baklava, bet caur Vīni un Vāciju zibensātrumā izplatījās un sasniedza Baltijas jūras piekrasti.
Latvijā šo recepti atveda un iedzīvināja baltvācieši. Vietējās saimnieces un prasmīgie pavāri lielajās Rīgas, Kurzemes un Latgales muižās ātri vien pielāgoja sarežģīto recepti vietējiem produktiem. Tā elitārais vācu ēdiens pārtapa par sirsnīgu mājas un lauku sētas mājīguma simbolu un, protams, par Baltijas muižu svētdienas pusdienu galveno rotu.
Mūsu jaunajā, iespaidīgajā vēstures karuselī mēs atklājam pilnīgi visas kārtis:
Leģendas un tradīcijas: kāpēc īstas līgavas štrūdeles mīklai jābūt tik plānai, lai caur to varētu lasīt rīta avīzi, un kāpēc court pavārs mīlestības dēļ radīja šo šedevru.
Garšu cīņa: kāda ir atšķirība starp precīzo vācu Apfelstrudel ar vaniļas mērci un mājīgo Latvijas lauku štrūdeli ar brūklenēm, mellenēm un biezpienu vai biezu putukrējumu.
4 muižu pavāru zelta noslēpumi: no pareizas mīklas „karaliskās atpūtas” zem siltas bļodas līdz lina dvieļa maģijai un aizsardzībai pret mitrumu ar sviestā ceptas rīvmaizes palīdzību.
Ne tikai salda: sātīgās štrūdeles variācijas ar sautētiem skābētiem kāpostiem, kūpinātu speķi un sulīgu muižas gaļas pildījumu.
Kultūras tilti: kā gastronomijai nav robežu, un kā vācu precizitāte satiekas ar latviešu mīlestību pret dabas veltēm, vienojot paaudzes pie viena galda.
Šķiriet slaidus, saglabājiet savās grāmatzīmēs gatavo kulinārijas špikerlapu un piepildiet savas mājas ar kanēļa, ceptu ābolu un kausēta sviesta karalisko aromātu! 
Sarīkosim gastronomisku aptauju komentāros! Kura štrūdele jums šķiet sirdij tuvāka: klasiskā vācu ar vaniļas mērci un saldējuma bumbu vai mūsējā, baltiešu mājīgā ar meža ogām un aukstu pienu? Vai paši kādreiz esat mēģinājuši staidzināt mīklu ar rokām? Rakstiet un dalieties pieredzē!
