No pirmā acu uzmetiena tā šķiet īsta viduslaiku bruņinieku pils. Taču patiesībā Neišvānšteina ir XIX gadsimta sapnis, ko Bavārijas karalis Ludvigs II centās pārvērst akmenī.
Tā nebija būvēta karam.
Tā nebija paredzēta lielām valsts pieņemšanām.
Un tā arī nekad netika pilnībā pabeigta.
Šī pils bija karaļa personīgā pasaule — pilna ar mūziku, leģendām, gulbjiem, bruņiniekiem, teātri un romantisku vientulību.
Karuselī uzzināsiet:
kāpēc tieši gulbis kļuva par galveno pils simbolu un ko nozīmē pats nosaukums Neuschwanstein;
kāpēc Ludvigu II dēvēja par der Märchenkönig — Pasaku karali;
kā teātra mākslinieka Kristiana Janka fantāzijas pārtapa vienā no pasaulē atpazīstamākajiem arhitektūras tēliem;
kā Riharda Vāgnera mūzika, Loengrīna, Tanheizera un Parsifāla leģendas ienāca pils interjeros;
kāpēc greznajā Troņa zālē tā arī nekad nebija troņa;
kāpēc Ludvigs II lika savā pilī izveidot īstu mākslīgu alu ar klintīm, stalaktītiem un ūdenskritumu;
kā aiz romantiskajām fasādēm slēpās sava laika modernākās tehnoloģijas — ūdensvads, telefons, apkure un pat virtuves pacēlāji;
kāpēc no aptuveni 90 plānotajām telpām pabeidza tikai 14, bet galvenais tornis, kapela un karaļa tronis palika tikai iecerēs;
un kā karaļa traģiskais dzīves noslēgums pārvērta viņa privāto patvērumu par vienu no slavenākajām pilīm pasaulē.
Neišvānšteina nav tikai skaista pils Bavārijas Alpos.
Tā ir viena cilvēka iekšējā pasaule, pārvērsta arhitektūrā — grandioza, teatrāla, romantiska un līdz galam nepabeigta.
Saglabājiet karuseli, ja interesējaties par Vācijas vēsturi, arhitektūru un kultūru.
Kas jūs pārsteidz visvairāk — Troņa zāle bez troņa, mākslīgā grota, Ludviga II dzīvesstāsts vai fakts, ka no 90 telpām pabeidza tikai 14?
