Ko latviešiem reiz nozīmēja ražas beigas?
Kāpēc pēdējās vārpas laukā bija īpašas?
Kas bija Jumis?
Kāpēc pēc Miķeļiem sākās pavisam cits gada ritms?
Un ko par Latviju var pastāstīt viens rudens galds?
Šajā karuselī iepazīstam Miķeļus, Miķeļdienu, Apjumības un Jumja dienu ne tikai kā svētkus, bet kā veselu kultūras stāstu par cilvēka attiecībām ar zemi, darbu, kopienu un laiku.
Jumis — auglības, pārpilnības un dzīvības turpinājuma simbols.
Pēdējās vārpas — ne tikai ražas beigas, bet arī cerība uz nākamo gadu.
Appļāvības — brīdis, kad lielais darbs ir pabeigts un kopiena var svinēt.
Miķeļdienas tirgus — vieta, kur satikās saimnieki, amatnieki, tirgotāji un ģimenes.
Veļu laiks — klusāks rudens posms, kad uzmanība pāriet no lauka uz mājām, atmiņām un dzimtas stāstiem.
Un, protams, rudens ir arī garšu laiks:
rudzu maize
kartupeļi
āboli
medus
sēnes
sakņaugi
sklandrausis
Taču svarīgākais nav tikai tas, ko lika galdā.
Svarīgāks ir princips:
paņemt no zemes to, ko tā devusi, pateikties par darbu un saglabāt kaut ko nākotnei.
Tieši tāpēc Miķeļi labi sasaucas arī ar citu kultūru ražas tradīcijām.
Latvijā — Miķeļi, Apjumības, Jumja diena.
Vācijā — Erntedankfest.
Atšķiras simboli, ēdieni un paražas, bet doma ir ļoti līdzīga:
KĀ MĒS PATEICAMIES PAR TO, KO MUMS DOD ZEME, DABA UN CILVĒKU DARBS?
Šķir karuseli un iepazīsti Latvijas rudeni caur tradīcijām, ticējumiem, garšām un kultūras simboliem.
Kas Tev visvairāk asociējas ar Latvijas rudeni — rudzu maize, kartupeļi, āboli, medus, sēnes vai sklandrausis?
Projekts “Mana kultūra – mans tilts uz pasauli”
Šo publikāciju līdzfinansēja Eiropas Savienība. Par tās saturu atbild tikai biedrība ERFOLG, un tas ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības viedokli.
@BiedribaLAPAS
