Pilsēta ir kā dzīvs organisms. Tā aug, mainās, elpo.
Un, lai šis organisms nezaudētu ritmu, bija vajadzīgs kāds, kurš spēj sadzirdēt tās nākotni vēl pirms tā pienāk.
Tāds cilvēks Daugavpilij bija Vilhelms Neimanis.
Viņš veidoja pilsētas plānojumu tā, it kā ielūkotos gadu desmitiem uz priekšu — lai ielas varētu izplest plecus un pilsēta saglabātu savu sirdi. 
Neimanis patiešām izplānoja Daugavpili tā, lai tā varētu organiski augt un nekļūtu par haosu. Tas redzams viņa idejās:
Skaidrs ielu tīkls — taisna ielu un krustojumu sistēma ļāva viegli pievienot jaunus kvartālus, nezaudējot loģiku. Centra un nomales līdzsvars — pilsēta auga, bet tās sirds palika funkcionāla un vienota. Telpiskais rezervs — tika paredzētas teritorijas nākotnes kvartāliem un rūpniecības zonām. Funkcionālā zonēšana — dzīvojamās teritorijas, rūpniecība un sabiedriskās telpas tika nodalītas. Harmonija ar dabu — upe un reljefs tika iekļauti pilsētas struktūrā, nevis kavēja tās attīstību.
Publikācija ir daļa no projekta ‘Kultūru tilti – etnisko minoritāšu jauniešu integrācija”.
Projekts īstenots Izglītības un zinātnes ministrijas Jaunatnes politikas valsts programmas 2025.- 2027. gadam valsts budžeta finansējuma ietvaros