Tā ir diena, kad vēsture, leģenda un atmiņa savijas vienā stāstā.
1919. gada 11. novembrī Latvijas armija atbrīvoja Pārdaugavu no Bermonta karaspēka. Tā bija viena no izšķirošajām uzvarām Latvijas Neatkarības karā un pierādījums tam, ka jaunā valsts spēj sevi aizstāvēt.
Bet kāpēc šo dienu sauc tieši Lāčplēša vārdā?
Lāčplēsis nav reāls 1919. gada karavīrs. Viņš ir Andreja Pumpura eposa varonis — spēka, drosmes un savas zemes aizsardzības simbols. Leģendā Lāčplēsis cīnās ar Melno bruņinieku, un abi iekrīt Daugavā. Tāpēc 1919. gada uzvara pie Daugavas ieguva īpaši spēcīgu simbolisku nozīmi.
No šīs simbolikas radās arī Lāčplēša Kara ordenis — pirmais un augstākais neatkarīgās Latvijas militārais apbalvojums.
Šodien mēs iededzam sveces.
Izkaram Latvijas karogu.
Dodamies piemiņas gājienos.
Apmeklējam piemiņas vietas.
Klausāmies mūziku, kas vieno un atgādina.
Pieminam Latvijas brīvības cīnītājus.
Un arī viena interesanta detaļa: Lāčplēša dienai nav viena obligāta tradicionālā ēdiena. Šīs dienas galvenā tradīcija nav galds.
Tā ir atmiņa.
Atmiņa par cilvēkiem, kuri kritiskā brīdī izvēlējās aizstāvēt savu valsti.
Šovakar iededzot sveci, atcerēsimies — brīvība nav pašsaprotama. Tā ir vērtība, kuru kāds reiz izcīnīja un nosargāja.
Godināsim Latvijas brīvības cīnītājus.
Kāda Lāčplēša dienas tradīcija jums ir vissvarīgākā — sveces, karogs, lāpu gājiens, dziesmas vai ģimenes stāsti?
Projekts
“Mana kultūra – mans tilts uz pasauli / Моя культура — мой мост в мир”




















