Pirms steigties nosodīt bērnus par maskām, saldumiem un iešanu no mājas uz māju, ir vērts ieskatīties mūsu pašu tradīcijās.
Latviešiem jau izsenis bija savi masku gājieni, kas saistījās ar veļu laiku, ražas noslēgumu un ziemas tuvošanos.
Cilvēki pārģērbās līdz nepazīšanai.
Maskas darināja no salmiem, mizas, auduma, kažokādām un citiem dabas materiāliem.
Tēloja kazas, lāčus, vilkus, dzērves, nāvi un citus simboliskus tēlus.
Gāja no sētas uz sētu ar dziesmām, troksni un izmainītām balsīm.
Saimniekiem bija jāpacienā maskotie viesi ar ēdienu un dzērienu.
Un pats galvenais — tika uzskatīts, ka maskoto ciemošanās mājai nes svētību, auglību un aizsardzību.
Pat atteikt cienastu nebija prātīgi — tautas ticējumos tas varēja nozīmēt neveiksmi nākamajā gadā.
Protams, mūsdienu Helovīns ar ķirbjiem, plastmasas maskām un konfektēm nav tas pats, kas senie latviešu masku gājieni.
Taču pati ideja — pārģērbties, apstaigāt mājas, saņemt cienastu, trokšņot un simboliski sastapties ar “viņsauli” — mūsu kultūrai nebūt nav sveša.
Tāpēc varbūt jautājums nav:
“Vai Helovīns ir latvisks?”
Bet gan:
“Kāpēc tik daudzas senas kultūras radīja tik līdzīgas rudens tradīcijas?”
Šķiriet karuseli un iepazīstiet stāstu par senajiem latviešu “Helovīniem” — maskām, veļiem, cienastu un ticējumiem.
Vai jūsu ģimenē vēl atceras stāstus par ķekatām, budēļiem vai masku gājieniem?
Projekts
“Mana kultūra – mans tilts uz pasauli / Моя культура — мой мост в мир”


















